Man ļoti patīk vientulīgas, garas pastaigas dabā, mežā, jo īpaši gar jūru.

Bieži dabu redzu kā iekapsulētu absolūtu laimes brīdi. Daba ir kā svētnīca, pārdomu un radošuma vieta.
Manu uzmanību ainavā saista grafiskie līniju ritmi, krāsu un formu savstarpējā rotaļīgā saspēle – piemēram kā satiekas horizonta līnija ar ceļa līniju un to krustpunktā izaudzis mazs kociņš, vai arī bērzu infantīli kontrastējošie tēli uz pārējo koku fona utt., kopiespaids rodas mazliet sirreāls un amizants.

 

Es un daba, vai cilvēks un daba, ir manas dvēseles pasaules redzējuma paskaidrojums. Sapludinot abus tēlus kopā atspoguļojas psiholoģiskie pārdzīvojumi un emocionālie stāvokļi cilvēka dzīvē kam pamatā ir bailes, sapņainība, ilūzijas, aizdomas, skumjas, skaistums, prieks, ticība, mīlestība.
Gleznoju savas izjūtas, vērojot visaptverošo kosmisko dabas skaistumu un baisumu, vienlaicīgi saistībā ar visu dzīvo. Katru gleznu veidoju kā atsevišķu stāstu, ļaujoties subjektīvām tā brīža emocijām un aktualitātēm. 

 

Esmu pārliecināta, ka realitāte ir daudz plašāka par mūsu spējām to uztvert ar piecām maņām. Realitāte ir ļoti daudzslāņaina un caurspīdīga. Matērija nav realitāte.

No bērnības daudz laika pavadot dabā, esmu to intuitīvi sajūtu līmenī sapratusi un šīs sajūtas ir pamatā visam ko gleznoju.

 

Pavasaros, īsi pirms kokiem lapas izplaukst - dabā ir tāds elektrizēts brīdis, kad visiem kokiem var redzēt auras, tie paliek krāsaini caurspīdīgi ar izteiktu līniju, to es ļoti pamanu un šis skats mani iedvesmo. 

Arī indivīda attiecībām  pašam ar sevi un sociumu ir ārkārtīgi daudzslāņains un ēterisks raksturs. 

 

Nemateriālā, plašā pasaule mani ļoti saista, es to sajūtu un redzu vislabāk dabā, cilvēciskos pārdzīvojumos, attiecībās un šos vērojumus man patīk gleznot.